Tu nekad nezini, ko liktenis tev ir sagatavojis. Tu vari plānot visas savas darbības un censties kontrolēt visus notikumus, bet vienā brīdī viss var sabrukt bez iemesla.
Tādos brīžos mainās vērtības, tu pārdomā savu dzīvi un pasaules uzskatu. Ko darīt, ja dzīvē viss aiziet greizi? Kā atrast sevī spēku un sākt visu no baltas lapas?
Redakcijā saņēmām kādu interesantu vēstuli, kuras autors ir 55 gadus vecs vīrietis. Viņš to bija rakstījis, vienkārši lai izkratītu sirdi, vēstījumu var nodēvēt par dvēseles kliedzienu.
Visticamāk, lēmumu, kā turpināt dzīvot, viņš jau ir pieņēmis, bet parunāsim par mūsdienu sabiedrības sociālajām važām.
Vēstulē neveicām nekādas izmaiņas, publicējam oriģinālā. Bet mēs vēlētos dzirdēt dzirdēt tavu viedokli. Varbūt kaut kas līdzīgs ir noticis ar tevi vai kādu, kuru tu pazīsti?
Protams, katrs šo situāciju izvērtēs savā veidā: kāds vīrieti atbalstīs, kāds nosodīs, bet ne par to ir runa. Izlasīsim vēstuli!
Jauna dzīve
Man ir 55 gadi. Pēkšņi sapratu, ka vairs nemīlu savu sievu, ar kuru bijām nodzīvojuši zem viena jumta 30 gadus. Viņa man ir kļuvusi sveša, es no viņas puses nejūtu mīlestību un gādību.
Mūsu bērni ir izauguši un izveidojuši savu dzīvi. Dēls aizbrauca dzīvot un strādāt uz ārzemēm, bet meita atrada sev bagātu vīru, viņa arī labi iekārtojās.
Tagad man ir radies laiks pārdomām. Uzreiz pēc meitas kāzām es sajutu garīgu tukšumu. . Ar sievu palikām vieni trīsistabu dzīvoklī. Mūsu dzīves ceļš vairs nebija kopīgs, lai cik sāpīgi tas būtu.
Mēs izpildījām savu vecāku pienākumu, un ar to arī viss beidzās. Mūsu savstarpējās jūtas apdzisa. Mēs dzīvojām atsevišķās istabās, gatavojām ēst, gājām uz darbu un skatījāmies televizoru.
Es turpināju pelnīt naudu, bet sieva rūpējās par mājsaimniecību. Gribēju kaut kā uzlabot attiecības ar dzīvesbiedri, nopirku mājiņu laukos, kur mēs varētu pavadīt kopīgas nedēļas nogales, bet sieva negribēja braukt uz turieni.
Vasarnīca – mans patvērums
Sieva ir pilsētas madāma, to vien prot kā ir šašliku vasarnīcā uzcept. Kad es viņu pirmo reizi atvedu uz turieni, viņa ienāca kā karaliene un ar vērtējošu skatienu aplūkoja manu ieguldījumu mūsu nākotnē.
Es apgriezu kokus un strādāju dārzā, bet kundze gulēja šūpuļtīklā. Ne pateicības, ne palīdzības. Pagāja vairāki mēneši. Sapratu, ka vairs negribu mitināties dzīvoklī.
Vasarnīcā jutos labi, tur elpoju ar pilnu krūti, un enerģija manī kūsāt kūsāja. Sadzīve, garlaicība, rutīna pilsētas dzīvoklī mani burtiski ēda nost.
Es pavēstīju sievai, ka gribu pārcelties uz pastāvīgu dzīvi vasarnīcā, viņa tikai nopriecājās. Man šķiet, ka es viņu kaitināju ar savu klātbūtni, un viņa, visticamāk, pat nepamanīja manu prombūtni, jo mēs dzīvojām kā svešinieki.
Vienojāmies satikties. Sieva negribēja braukt pie manis, jābrauc bija man. Pabiju dienu dzīvoklī un atkal devos uz vasarnīcu. Ar laiku manas vizītes kļuva retas un īsas.
Drīz mēs ar sievu satikāmies tikai reizi mēnesī. Es atvedu dārzeņus un augļus un atgriezos laukos. Nekādu kontaktu mums ar dzīvesbiedri nebija.
Balta lapa
Es nekad nedomāju, ka pēc 50 gadiem vēlēšos mainīt savu dzīvi, nespēju iedomāties, ka varētu iemīlēt citu sievieti. Trīsdesmit gadus es biju uzticīgs vienīgajai sievietei, kura manām jūtām nepiešķīra nekādu nozīmi.
Kad apdzisa arī manas jūtas pret sievu, es iemīlējos kaimiņienē, kura ir desmit gadus jaunāka par mani.
Sākumā centos apspiest savas simpātijas pret viņu, bet tad nolēmu uzticēties liktenim. Es bieži palīdzēju sievietei mājas darbos, bet viņa mani cienāja ar pašgatavotiem gardumiem.
Viņa man šķita jauka un patīkama, arī es viņai nebiju viņai vienaldzīgs. Reiz mēs ar viņu nopļāpājām visu nakti. Tad sākās attiecības, par kurām līdz noteiktam brīdim neviens nezināja. Tagad man vispār vairs negribas braukt uz pilsētu.
Es gribu šķirties no sievas, bet baidos no apkārtējo nosodījuma. Man žēl arī kaimiņienes, jo mani radinieki var sākt izplatīt baumas, ka viņa iznīcinājusi ģimeni. Bet ģimenes vairs nav! Ko man darīt? Pavadīt atlikušo mūžu vienam vai kopā ar mīlamu cilvēku?
Esmu gatavs atdot visu savu mantību sievai un bērniem, tikai vasarnīcu gribu atstāt sev. Bērni mani sapratīs, viņi paši zina, cik nejauki pret mani izturas sieva, bet ko citi radinieki padomās?
Redakcijas viedoklis: Nekad nav par vēlu sākt dzīvi no baltas lapas, pat ja izšķirties par šo soli nav viegli. Vajag dedzināt tiltus, citādi nožēlosi visu mūžu. Mēs bieži nožēlojam tieši to, ko neesam izdarījuši, nevis to, ko esam izdarījuši.
Kā tu domā, vai vēstules autoram, neskatoties uz pieklājīgo vecumu, vajadzētu būvēt dzīvi no jauna un cīnīties par savu laimi? Laipni lūgts dalīties viedoklī/pieredzē raksta komentāros!